Garais ceļš līdz atbrīvojos no sāpēm kaklā

Raksts žurnālā: Irish Times [Dublin], 27.Nov 2012: 11
Tulkojusi: Inna Pedane

“Cervikālā distonija - diagnoze, kura tika iegūta ceļa satiksmes negadījuma rezultātā, noveda pie atkarības no botulīna injekcijām visa mūža garumā” atceras Džulians Klarks.

2006 gadā, 24.aprilī es devos uz vietējo trenažieru zāli, kad, pēkšņi, kāds ietriecās manā spēkratā no aizmugures.

Viss ko atceros – skaļš trieciens un mana galva atbalstīta uz stūres. Mašīna izlidoja uz pretim braucošo joslu. Pamēģināju pakustēties un sajutu stipras sāpes kaklā un plecos.

Neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde mani nogādāja uz tuvāko slimnīcu. Bija aizdomas par kakla lūzumu. Ārsti, veicot izmeklēšanu, konstatēja mīksto audu bojājumu kakla mugurpusē un prognozēja vienu-divus gadus ilgu rehabilitācijas periodu.

Taču, par spīti vislabākajām prognozēm, 18 mēnešu laikā pēc traumas nekas nemainījās. Ļoti stipras sāpes kaklā un plecos nepārgāja. Ja vērtē tās balles no 1 līdz 10, es liktu 10.

Diagnoze.

2007. gada septembrī man diagnosticēja post-traumatisko cervikālo distoniju. Man uz to brīdi bija 42 gadi, un 18 mēnešus pēc traumas es meklēju palīdzību cīņā ar neskaidras ģenēzes simptomiem, kuri nāca komplektā ar mīksto audu bojājumu.

Distonijas simptomi ir muskuļu spazmas, kuras rodas patoloģisko impulsu dēļ, kuri savukārt nāk no galvas smadzenēm, kā arī asimetriskās stājas dēļ. Distonija nav ārstējama, vienīgais, ko var darīt – mazināt simptomus, izmantojot botulīna injekcijas ik pēc 8-10 nedēļām. Injekcijas mazināja sāpes apmēram par 40-60%, bet terapeitiskais efekts turējās tikai 6 – 7 nedēļas.

Manā gadījumā stājas asimetrija bija neliela, ko nevarēja teikt par sāpēm. Tās joprojām bija ļoti stipras. Kakls un pleci visu laiku bija tonusā: kreisais plecs cēlās uz augšu un galva liecās pa labi. Bija grūti pagriezt kaklu pa labi vai pa kreisi.

Es dzīvoju Īrijas rietumu krastā, 20 jūdzes no tuvākās pilsētas. Pirms avārijas es nodarbojos ar skriešanu vairākas reizes nedēļā, strādāju pilnu slodzi un biju sociāli aktīvs. 2006 gadā aprīlī es piedalījos pusmaratonā Kenmarē dažas nedēļās pirms avārijas.

Es veicu ārštata darbus astoņus gadus pirms traumas valsts organizācijās. Es darbojos kopienā kā pieaugušo skolotājs, padomdevējs un koordinētājs.

Pēc avārijas kļuva ļoti grūti strādāt. Pat pie nelielām kakla vai plecu kustībām jutu stipras spazmas. Bija grūti rakstīt, strādāt pie datora, organizēt prezentācijas, stāvēt kājās ilgāk par 10 minūtēm, vadīt mašīnu.
Es jutu, ka sāku zaudēt ķērienu savā profesionālajā darbībā.

Man vairs nebija enerģijas, lai noturētu savi reprezentablā statusā vai pretendētu konkursos uz darba vietām, kas bija tik ļoti nepieciešamas ārštata darbā.

Jaunā dzīve.

Es sapratu, ka negribu turpināt tā dzīvot un sāku meklēt alternatīvas metodes, kā sev palīdzēt.

Dažus gadus pirms traumas es sastapos ar Scenar terapiju. Šī koncepta viens no pamatlicējiem ir krievu neirologs Dr.Aleksandrs Revenko.

Terapija ir balstīta uz Ķīnas tradicionālās medicīnas, akupunktūras un elektroterapijas principiem.

Pēc kāda laika es sāku pieņemt sevi tādu, kāds es esmu, bet joprojām centos cīnīties un uzlabot sevi. Sāku nodarboties ar meditāciju un vizualizāciju. Mani centieni uzlabot savu veselību un pašsajūtu noveda saskarsmē ar Scenar terapiju.

Pirmos septiņus 2011. gada mēnešus es sāku ļoti intensīvi strādāt ar Scenar. Londonā pierakstījos uz pieņemšanu pie terapeites Debras Grahamas. Dr.Revenko kopā ar Debru Graham koordinēja rehabilitācijas darbu. Apmeklēju 25 terapijas sesijas. Dažas reizes sanāca ierasties uz vizītēm pie Dr.Revenko Maskavā.

Arī mājās darbojos pats ar Scenar aparātu un ārstniecisko segu Dr.Revenko uzraudzība. 2011. gada pirmo pusi es pavadīju ārstējot sevi mājās un apmeklējot sesijas pie speciālistiem.
Atceros, ka jau pēc pirmās sesijas man bija vieglāk pakustināt kaklu uz abām pusēm, kas nebija iespējams kopš avārijas.

Nu jau pagājis gads kā esmu pabeidzis terapijas kursu. Tagad esmu labā fiziskā kondīcijā, pusgada periodā atguvu savu sportisko formu skriešanas treniņos, aprīlī piedalījos pusmaratona skrējienā Kenmarē.

Septembrī es atgriezos aspirantūrā, lai paplašinātu savas zināšanas žurnālistikā. Manā dzīvē ir pavērusies jauna nodaļa, esmu gatavs jauniem piedzīvojumiem. Tagad es beidzot jūtu, ka dzīve sastāv ne tikai no botulīna injekcijām…